Par Liepājas vīriešu florbola komandas "Kurši/Ekovalis" uzbrukuma līderi šosezon ir kļuvis Toms Akmeņlauks, kurš ilgus gadus ir viens no Latvijas virslīgas rezultatīvākajiem spēlētājiem. Intervijā "Kurzemes Vārdam" uzbrucējs atklāj, ka lēmumu pārcelties uz Liepāju lielā mērā noteica viņa simpātijas pret mūsu pilsētu.

 

– Ieskicē, lūdzu, iemeslus, kāpēc tu šogad pārcēlies no savas dzimtās Lielvārdes uz Liepāju.

– Nevarējām ar "Lielvārdi" vienoties par turpmāko sadarbību, par trenēšanu. Sāku meklēt variantus, kur varētu pārcelties. Lielvārdē ir grūti ar darbu, lai varētu to apvienot ar bērnu trenēšanu. Meklēju citās pilsētās, un no Liepājas nāca saistošākais un interesantākais piedāvājums.

– Cik nozīmīgs tev bija lēmums pārcelties uz Liepāju, kas, Latvijas mērogā, atrodas relatīvi tālu no Lielvārdes?

– Tas bija diezgan drosmīgs lēmums. Visa dzīve apgriezās kājām gaisā. Vienīgais ir saglabājies tas, ka darbs ir tajā pašā jomā. Taču bija jāpamet draugi un ģimene, jādodas uz nosacītām ārzemēm. Man un manai draudzenei tas bija drosmīgs, bet viegls lēmums.

– Vai taisnība, ka tava otrā puse ir sākusi studijas Liepājā?

– Viņai bija plāns studēt, bet mūsu lēmums nāca par vēlu, lai pagūtu pieteikties studijām. Varbūt nākotnē. Taču viņa šeit strādā.

– Kādi ir tavi pienākumi florbola klubā "Kurši"?

– Darbojos jauniešu sistēmā, esmu treneris. Turpinu darīt to pašu, ko Lielvārdē. Ja ir nepieciešami padomi, tad dodu tos gan Mišam (Mihailam Kostusevam – aut.), gan Mārtiņam (Krūmam – aut.).

– Cik sen tu jau trenē bērnus un jauniešus?

– Rit trešais gads. Parasti arī vasaras ir aizpildītas ar nometnēm, palīdzu kā viestreneris. Kad man bija 15 gadi, vasaras nometnēs esmu strādājis par trenera palīgu. Ar savu pieredzi dalos jau diezgan ilgu laiku.

– Vai trenera darbs palīdz tev spēlētāja statusā?

– Ļoti palīdz. Abas lomas mijas viena ar otru. Ir vieglāk izprast, ko treneris prasa no tevis, jo tu izproti attiecīgo situāciju. Un pretēji – tu kā treneris vari labāk prasīt no spēlētājiem to, ko vēlies sagaidīt. Abi statusi iet roku rokā, palīdz izprast spēles abas puses. Abi darbi viens otru papildina.

– Pirms pieciem gadiem tu vienā sezonā guvi 100 (45+55) rezultativitātes punktus, kas ir spilgts un simbolisks skaitlis. Kā to var sasniegt, un vai ir iespējams to atkārtot?

– Noteikti ir iespējams atkārtot, bet grūti teikt, vai tas izdosies. Tam ir jāvelta ļoti daudz laika, strādājot individuāli. Man tagad tik daudz laika nav, jo tolaik biju tikai skolēns un students. Man bija daudz laika individuāli darboties, ikdienā patērēju mazāk enerģijas. Taču tas ir iespējams, vienkārši ir jāstrādā un jāgrib. Uz katru spēli jādodas simtprocentīgi gatavam un motivētam. Taču to nevar izdarīt, ja nav saiknes ar komandas biedriem. Viss ir atkarīgs no komandas spēles.

– Vai var teikt, ka maiņas partneri Liepājā tevi labi saprot, ja reiz tu esi nopelnījis jau 9 rezultatīvas piespēles?

– Patiesībā ir grūti. Pēdējos gados es spēlēju citādākā sistēmā. Gan pašam, gan komandai bija atšķirīgs spēles stils. Tagad ir jāpaiet zināmam laikam, lai saprastu, kas un kā notiek, lai katrā spēles epizodē es zinātu, kas ir jāizdara. Lielākoties es punktus esmu nopelnījis par piespēlēm Mišam. Ar viņu kopā spēlēju izlasē, kopā ir izcīnīts Latvijas čempionu tituls. Saikne ir diezgan sena, bet nav novecojusi. Lēnām slīpējam, un būs vēl labāk.

– Vai Mihails ietekmēja tavu lēmumu pārcelties uz Liepāju?

– Daļēji jā. Viņš bija ieinteresēts dabūt mani šurp, daudz palīdzēja. Noteikti, ka mazs faktors bija tas, ka Miša šeit jau atradās. Viņš izstāstīja, kas notiek klubā, un man bija vieglāk pieņemt lēmumu. Taču principā man simpatizē pilsēta. Tā ir progresīva un daudz attīstās dažādās jomās – sportā, kultūrā.

– Vai kuršiem pagaidām viss rit tik sekmīgi, kā to rāda 3. vieta virslīgas tabulā?

– Mūsu spēle pagaidām nav tā labākā. Gribas domāt, ka mēs to uzlabosim ar katru spēli un katru treniņu. No tabulas pagaidām ir grūti kaut ko spriest, jo mums pretī nav nākušas vadošās komandas. Pēc šīs nedēļas varēsim redzēt, kādā stadijā atrodamies, cik tuvu esam vadošajām komandām – viņu līmenī, augstāk, zemāk. To parādīs spēles pret Valmieras, Ulbrokas un Lielvārdes komandām. Pēc tām spēlēm varēs novilkt kaut kādu mērauklu.

– Cik ļoti tu gaidi 27. oktobri, kad kurši tiksies ar tavu iepriekšējo komandu "Lielvārdi/FatPipe"?

– Nav tā, ka gaidu. Joprojām to uztveru, kā parastu regulārā čempionāta spēli. Taču, kad tā nāks tuvāk, gan jau kaut kas parādīsies. Ar vecajiem komandas biedriem gan jau izspļausim kādu joku. Pagaidām par to īsti neesmu domājis.

– Kā kuršiem ir jānospēlē šonedēļ pret "Ulbroku" un "Valmieru", kas ir šīs sezonas līdere.

– Nav jāskatās uz tabulu un uz iepriekšējās sezonas sekmēm. Kurši, manā skatījumā, ir krietni citādāka komanda. Tā vairāk uzmanības pievērš aizsardzībai, kas daļēji iegāza pagājušās sezonas izslēgšanas spēlēs. Pretiniekus nešķirojam, vairāk domājam par savu spēli. Iesim un darīsim, kas mums jādara. Laiks rādīs, kāds būs rezultāts un cik punktus izcīnīsim šajā nedēļas nogalē.

– Ko tu esi paguvis iepazīt Liepājā?

– Salīdzinot ar Lielvārdi, te bezmaz vai katru dienu ir kur aiziet, ir, ko darīt. Notiek kultūras pasākumi, kino, teātris, vakaros ir sporta pasākumi. Ir izklaides iespējas, kas neaprobežojas tikai ar klubiem un ballītēm. Var baudīt un novērtēt citu cilvēku darbu. Tas man liekas ļoti forši.

Plašāk lasiet laikraksta "Kurzemes Vārds" 11.oktobra numurā.

Atgādinām, ka "Kurši/Ekovalis" šonedēļ LOC Manēžā aizvadīs divas mājas spēles. Vispirms sestdien uzņemot pērnos finālistus "LH.LV/OXDOG Ulbroka", bet svētdien mērosies spēkiem ar pašreizējiem tabulas līderiem FBK "Valmiera".